Alķīmija: ķīmija, gars vai abi.

“Svinu pārvērst zeltā.” Tas ir divu vārdu kopsavilkums tam, ko lielākā daļa cilvēku zina par alķīmiju. Attēls brīžiem ir humoristisks, brīžiem nožēlojams: muļķīgi viduslaiku mūki savās laboratorijās, jaucot vielas, cerot atrast zeltu minerālu maisījuma apakšā. Tomēr faktiskā alķīmijas vēsture ir desmit reizes bagātāka , un tās tēls kā “viltus zinātne, kas kļuva par patiesas zinātniskās ķīmijas priekšteci”, ignorē lielu daļu no tā, kas alķīmija patiesībā bija.

Alķīmija ir duāla tradīcija . No vienas puses, tā ir fiziska prakse, strādājot ar vielām laboratorijā, kurā alķīmiķi attīstīja savas zināšanas par ķīmiskajiem procesiem un lika pamatus mūsdienu ķīmijai. No otras puses, tā ir garīga disciplīna , kuras mērķis ir iekšēja pilnība , kurā ārējās darbības ar vielām ir simboliska valoda cilvēka dvēseles pārveidošanai. Šīs divas puses nebija alķīmijas alternatīvas , bet gan vienas un tās pašas lietas divas puses . Tas pats alķīmiķis, kurš savā tornī destilēja dzīvsudrabu un antimonu, vienlaikus pārstrādāja savu dvēseli niķelī un albedo.

Šajā ierakstā mēs iedziļināmies alķīmijas pasaulē vairāk nekā trešajā vispārīgajā ierakstā. Mēs aplūkojam alķīmijas izcelsmi, kā tā attīstījās no hellēnisma līdz arābu pasaulei un no turienes līdz Eiropas viduslaikiem, no renesanses beigām līdz Karla Junga birojam. Mēs runājam par Magnum Opus trim fāzēm , Filozofu akmens simboliku un alķīmijas ietekmi uz mūsdienu mākslu un estētiku . Šis ieraksts ir daļa no garākas sērijas, kas sākās ar vispārēju okultisma pārskatu un kuras trešā galvenā daļa aplūko maģiskās tradīcijas pasaules reliģijās.

---

Trīs alķīmijas avoti: hellēnisms, arābu pasaule un Eiropa

Alķīmija neradās no vienas vietas. Tā ir trīs strāvu sintēze , kas gadsimtu gaitā savijās vienā bagātā tradīcijā.

Grieķu-ēģiptiešu alķīmija bija pirmais virziens. Tā radās hellēnistiskajā Aleksandrijā ap mūsu ēras sākumu, apvienojot ēģiptiešu rituālo metālapstrādi (ēģiptieši tūkstošiem gadu bija rafinējuši zeltu un kausējuši dažādus metālus) ar grieķu filozofiju , īpaši Aristoteļa doktrīnu par četriem elementiem (uguns, gaiss, ūdens, zeme) un neoplatonisko garīgo kosmoloģiju. Viens no agrākajiem zināmajiem alķīmiķiem ir Zosims no Panopoles (ap 300. g. m.ē.), kura rakstos grieķu valodā ir gan praktiskas laboratorijas procedūras, gan mitoloģiskas vīzijas par alķīmiju kā garīgu darbu. Šajā pirmajā virzienā alķīmija jau bija duāla : praktiska un garīga, materiāla un simboliska.

Pēc Romas impērijas krišanas un grieķu zinātnes izzušanas no Rietumeiropas alķīmija kļuva par otrajām mājām arābu pasaulē . Džabirs ibn Hajans (ap 721.–815. g.), vēlāk Eiropā pazīstams kā Gebers , iespējams, ir vissvarīgākā personība alķīmijas vēsturē . Zem viņa vārda ir savākts plašs tekstu klāsts , un ir iespējams, ka lielu daļu no tiem viņš nav sarakstījis, bet gan anonīmas skolas darbs , kas 9. un 10. gadsimtā turpināja Džabira garu.¹² Džabira darbu krājums lika pamatu vairākām svarīgām idejām.

Pirmkārt, trīs bāzu teorija : visi metāli sastāv no sēra (sulfur), dzīvsudraba (mercurius) un vēlāk tika pievienota sāls (sal). No dažādām šo trīs bāzu proporcijām veidojas dažādi metāli, un teorētiski visus metālus var pārveidot no viena uz otru, ja zināt, kā mainīt šīs proporcijas. Otrkārt, sistemātiskas laboratorijas metodes : destilācija, kalcinēšana, šķīdināšana, kristalizācija. Šīs ir metodes, kas līdz pat mūsdienām ir mūsdienu ķīmijas pamats. Treškārt, alķīmija kā garīga disciplīna : Džabira teksti ir bagāti ar mitoloģiskām un filozofiskām atsaucēm, kas saista praktisku laboratorijas darbu ar dvēseles pārveidošanu.

Trešā tendence bija Eiropas viduslaiku un renesanses alķīmija , kas aizsākās 12. gadsimtā , kad arābu teksti sāka sasniegt Eiropu caur Spāniju un tika tulkoti latīņu valodā. Alberts Magnuss (1200–1280), dominikāņu rakstnieks un filozofisks rakstnieks, bija viens no pirmajiem kristīgajiem autoriem, kas aizstāvēja alķīmijas leģitimitāti. Viņa skolnieks Akvīnas Toms nebija tik entuziastisks, taču akadēmiskā alķīmija turpinājās visus viduslaikus klosteros, universitātēs un izolētās laboratorijās.

Alķīmija uzplauka renesanses laikā . Paracelzs (1493–1541), Šveices-vācu ārsts un burvis, ieviesa alķīmiju tieši medicīnas jomā. Viņa jatroķīmija jeb medicīniskā alķīmija balstījās uz alķīmijas principiem, un viņš izmantoja dzīvsudrabu sifilisa ārstēšanai un antimonu dažādu slimību ārstēšanai. Paracelzs apgalvoja, ka cilvēka ķermenis ir alķīmiska laboratorija , kurā notiek pastāvīgas pārvērtības, un ka slimības ir signāli par traucējumiem šajās pārvērtībās. Viņa ietekme uz mūsdienu farmācijas un ķīmijas attīstību ir atzīta.¹³ Triju alķīmijas plūsmu sintēze sasniedza savu kulmināciju renesanses laikā, un Paracelzs ir tās simbols.

---

Magnum Opus: Lielā darba trīs fāzes

Alķīmijas centrā ir Magnum opus , kas latīņu valodā nozīmē " Lielais darbs ". Tas ir process, kurā prima materia tiek pakāpeniski attīrīta, līdz tā sasniedz savu augstāko formu - filozofa akmeni . Magnum opus klasiski tiek iedalīts trīs fāzēs , lai gan daži alķīmiķi izmantoja četrpakāpju sistēmu (pievienojot citrinitas jeb dzeltēšanas fāzi). Apskatīsim klasisko trīspakāpju sistēmu.

Nigredo jeb melnošana ir pirmā fāze. Sākotnējais materiāls sadalās , pūst , kļūst melns . Šī ir nāves un haosa fāze , kurā vecā forma tiek pilnībā iznīcināta, lai varētu rasties jaunā. Laboratorijas praksē nigredo tika saistīts ar kalcinēšanu (vielas dedzināšanu augstā temperatūrā), pūšanu (vielas pūšanu mitrā vidē), šķīšanu (vielas izšķīdināšanu skābē vai šķīdinātājā). Vizuāli nigredo tika saistīts ar netīrumiem , netīrībām , trūdēšanu , haosu.

Garīgajā domāšanā nigredo ir ēnu fāzes pieredze , kā to izprot Jungs. Tas ir brīdis, kad cilvēks saskaras ar savas zemapziņas tumšo pusi , kur tiek nojauktas vecās ego struktūras, kur depresija, nāve un sabrukšana ir visur. Karls Jungs nigredo raksturo kā " izmisuma fāzi bez risinājuma ", kurā vecās psiholoģiskās struktūras sabrūk un nekas vēl nav, kas ieņemtu to vietu. Ikviens cilvēks savas dzīves laikā piedzīvo šādus nigredo periodus: pēc tuvinieka nāves, pēc attiecību beigām, pēc karjeras maiņas, pēc garīgas krīzes. Tie ir neizbēgami un nepieciešami soļi ceļā uz dziļāku izaugsmi.

Nigredo klasiskie simboli ir krauklis (melns putns, kas ēd matēriju), galvaskauss (nāves un sabrukšanas simbols), jēla pūstoša matērija , melnā saule ( sol niger ). Tas ir arī ļoti tuvs simbolismā tam, ko mēs aprakstījām memento mori tradīcijā , kur nāves simbolika gadsimtiem ilgi bija neizbēgams garīgās transformācijas priekšnoteikums.

Albedo jeb balināšana ir otrā fāze. Pēc sadalīšanās netīrumiem viela kļūst balta , attīrīta , rafinēta . Laboratorijā to saistīja ar mazgāšanu ( klasiskais termins ir ablutio ) , destilāciju , sublimāciju . Viela, kas iepriekš bija melna un netīra, kļūst balta, sudrabaina, mēness gaismā mirdzoša. Vizuāli albedo tiek saistīts ar gaismu , skaidrību , mēnessgaismu , attīrīšanos.¹⁴

Garīgajā kontemplācijā notiek albedo apgaismības fāze . Pēc iziešanas cauri tumšajai ēnai apziņa sāk paplašināties , vecās personiskās sistēmas dod ceļu jaunai skaidrībai. Jungs to sauc par " apgaismību ". Vīrietis un sieviete, zemapziņa un apziņa, saule un mēness – visi šie pretstati sāk integrēties . Albedo simbolika ietver balto balodi , balto karalieni , mēnesi , sudrabu , balto liliju.

Rubedo jeb sārtums ir trešā un pēdējā fāze. Viela sasniedz savu augstāko formu , iegūstot sarkanu krāsu, kas ir filozofa akmens krāsa . Laboratorijas praksē rubedo tika saistīts ar konjunkciju : vīrišķā un sievišķā principa apvienošanos vienā veselumā, ko alķīmiķi sauca par ķīmiskām kāzām . Tās apvieno visas iepriekšējās fāzes vienā perfektā un nedalāmā formā.

Garīgajā domāšanā rubedo ir veseluma fāze . Junga terminoloģijā tā ir individuācija : cilvēks panāk visu savu pretējo elementu integrāciju un kļūst par pilnvērtīgu personību . Rubedo simbolikā ietilpst sarkanais karalis , saule , zelta kronis , fēnikss , roze , vīns . Pats Filozofu akmens bieži tiek raksturots kā sarkans akmens vai sarkans šķidrums , kas ir Magnum Opus galvenais simbols.

---

Solve et coagula: alķīmijas centrālais princips

“Solve et coagula” ir kodolīgākais alķīmijas formulējums. Latīņu valodā tas nozīmē “ izšķīdināt un atkalapvienot ”. Šis ir alķīmiskās darbības ritms : vispirms atdali, izjauc, atdali un tad atkal veido veselumu. Tas ir dialektisks princips , kura analogs ir skaidri redzams Hēgeļa filozofijā (tēze-antitēze-sintēze), Junga psiholoģijā (pretstatu integrācija), tantriskajā praksē (kundalini aiziešanā un atkalapvienošanā) un Lūriāna tikkun kabalas doktrīnā (salauztu trauku savākšana atpakaļ).

Praktiski runājot, solve et coagula ir kaut kas tāds, ko katrs no mums piedzīvo daudzas reizes savā dzīvē. Vecs priekšstats par sevi tiek sagrauts (piemēram, sarežģītas pieredzes dēļ), un pēc tam tiek uzbūvēta jauna, nobriedušāka un veselīgāka sevis versija. Solve ir haoss, neizbēgamas sāpes, ko mēs visi nejauši piedzīvojam. Coagula ir miers, briedums, atgriešanās ar jaunu skaidrību pēc sāpēm.

Rietumu kultūrā princips "solve et coagula" ir sastopams daudzos līmeņos, bieži vien nepieminot to. Mistēriju reliģijas (Eleiss, Dionīss, Mitra) izmantoja iniciāciju kā simbolisku nāvi un atdzimšanu. Kristiešu mitoloģija ir dziļi alķīmiska: Kristus nomira, trīs dienas atradās kapā (nigredo), tad uzvaroši augšāmcēlās (rubedo). Mūsdienu psihoterapeitiskās sistēmas , īpaši tās, kuru izcelsme ir Junga stilā, izmanto to pašu ego demontāžas un reintegrācijas loģiku.

---

Filozofu akmens: visu meklējumu objekts

Filozofu akmens ( lapis philosophorum ) ir alķīmijas galvenais mērķis un dziļākais simbols. Kas tas īsti ir , ir visvairāk apspriestais jautājums alķīmijas vēsturē. Dažādi alķīmiķi to aprakstīja atšķirīgi.

Fiziskā izteiksmē filozofa akmens bija viela , kas nelielos daudzumos varēja pārvērst pamatmetālus zeltā . To bieži raksturoja kā sarkanu pulveri vai sarkanīgi zeltainu šķidrumu . Viduslaikos un renesansē tūkstošiem alķīmiķu meklēja metodi šīs fragmentārās vielas iegūšanai , un nevienam no viņiem to neizdevās iegūt. Tomēr tā nebija tikai muļķība: alķīmiķu praktiskie eksperimenti sniedza zināšanas, kas palīdzēja likt pamatus ķīmijas kā zinātnes attīstībai.

Garīgā izteiksmē filozofa akmens bija cilvēka iekšējā pilnība . Tas bija Magnum opus gala produkts: pilnībā integrēts, vesels, apgaismots cilvēks, kurš bija sasniedzis visu savu iekšējo elementu harmoniju. Karls Jungs apgalvoja, ka alķīmiķi projicēja savas zemapziņas saturu uz vielām, ar kurām viņi strādāja laboratorijā, un patiesībā viņi nekad nemeklēja īstu fizisku akmeni, bet gan psiholoģisku pilnību.15

Filozofu akmenim ir bagātīga simbolika. To bieži attēlo kā:

• Sarkanais akmens, kas pulverī vai karstā veidā ir dzeltenīgi sarkanīga
• Kauss, kas satur sarkanīgu šķidrumu
• Hermafrodīts (vīrietis un sieviete kā viens veselums)
• Fēniksskas atdzimst no saviem pelniem
• Bērna figūrakas nēsā kroni un raugās uz pasauli ar mierīgām acīm

Dž. K. Roulingas pirmā Harija Potera grāmata bija “Harijs Poters un Filozofu akmens ” (1997), un daudziem lasītājiem tā bija pirmā saskarsme ar alķīmiskā simbolika bagātību.

---

Alķīmiskie simboli un to nozīme

Alķīmija ir ārkārtīgi vizuāla tradīcija, un tās simboli ir veidojuši Rietumu ezotēriku un mākslu spēcīgāk, nekā bieži tiek saprasts.

Urobors ir čūska vai pūķis, kas ēd savu asti. Tas ir viens no vecākajiem un universālākajiem alķīmijas simboliem. Tā izcelsme meklējama Senajā Ēģiptē , no kurienes tas caur hellēnismu pārcēlās uz arābu alķīmiju un no turienes uz Eiropu. Urobors simbolizē mūžīgo cikliskumu , pretstatu vienotību (čūska ēd sevi, vienlaikus būdama gan ēdāja, gan apēsta) un spēku cirkulāciju . Ievērības cienīgi, ka Urobors ir arī viens no populārākajiem motīviem mūsdienu tetovējumos un rotaslietu dizainā.

Uroboro variantos ir arī divi pūķi, kas ēd viens otra astes , simbolizējot divu pretēju spēku savienību, un melnbalti spārnota čūska , kas pārstāv Magnum opus nigredo-albedo dialektiku.

Hermafrodīts jeb rebis ir figūra, kas attēlo vienu veselumu – vīrieti un sievieti. Tas ir klasisks alķīmisks ķīmisko kāzu simbols , kur apvienojas Sols (saule, vīrietis, sērs, zelts) un Luna (mēness, sieviete, dzīvsudrabs, sudrabs). Hermafrodīts ir rubedo simbols , kas ir alķīmijas augstākais sasniegums.

Rozenkreiceru krusts ir krusts ar rozi centrā. Šis simbols kļuva īpaši svarīgs rozenkreiceru kustībai 17. gadsimta sākumā. Roze simbolizē alķīmijas rubedo fāzi, un krusts ir kristīgās misticisma simbols. Rozenkreiceru krusts ir sintēzes simbols, kas apvieno klasisko alķīmiju ar kristīgo misticismu.

Pelikāns , kas pārplēš krūtis, lai pabarotu mazuļus, ir kristīga alegorija (Kristus baro cilvēci ar savām ciešanām), bet arī alķīmisks upurēšanās un pārveidošanās simbols. Pelikāna simbols bieži tika izmantots kā destilācijas aparāta nosaukums : īpašais stikla trauks, kurā viela tika destilēta, bija veidots kā pelikāns, kas saliec kaklu.

Lauva, kas aprij sauli, simbolizēja procesu, kurā zeltu pakļauj dzīvsudrabs, kas absorbē zeltu. Lauvas krāsa (sākumā bieži zaļa lauva , vēlāk sarkanīga lauva ) norāda uz alķīmiskās transformācijas stadiju.

Septiņu planētu septiņi metāli ir alķīmijas astroloģiskie elementi. Katrs metāls tiek attiecināts uz planētu, un šī saistība deva alķīmijai astroloģiskā laika principu : īpaša apstrāde bija jāveic, kad atbilstošā planēta atradās labvēlīgā pozīcijā.

Planēta	metāls
Saule	Kuld
Mēness	Sudrabs
marts	Dzelzs
Venera	Mazgāt
Jupiters	Tina
Saturns	Svins
Merkurs	Merkurs

---

Karls Jungs un iekšējā alķīmija

20. gadsimta nozīmīgākais alķīmiķis nebija vēsturnieks, bet gan psihiatrs . Karls Gustavs Jungs (1875–1961) savas dzīves laikā savāca tūkstošiem alķīmisko manuskriptu, un viņa pēdējie divi nozīmīgākie darbi — " Psiholoģija un alķīmija" (1944) un "Mysterium Coniunctionis " (1955–1956) — mainīja pasaules izpratni par alķīmiju.

Junga centrālais arguments bija tāds, ka alķīmiķi nekad nemeklēja īstu fizisko zeltu , bet gan psiholoģisku veselumu . Viņi projicēja savas zemapziņas saturu uz vielām, ar kurām strādāja laboratorijā. Kad viņi redzēja nigredo, viņi redzēja savas zemapziņas tumšo pusi, savu ēnu . Kad viņi runāja par albedo, viņi aprakstīja apziņas paplašināšanos. Kad viņi meklēja filozofa akmeni, viņi meklēja individuāciju jeb cilvēka veseluma sasniegšanu.16

Šī alķīmiskās tēmas pārinterpretācija tai piešķīra mūsdienīgu aktualitāti . Pēc Junga laikiem mēs vairs nelasām alķīmijas tekstus kā " muļķīgu prelūdiju viltus zinātnei ", bet gan kā dziļu cilvēka dvēseles simbolisku valodu . Magnum opus nav fiziskā svina pārvēršana zeltā, bet gan katra cilvēka iekšējā ceļojuma kartēšana . Nigredo, albedo, rubedo apraksta universālas psiholoģiskās attīstības fāzes , kuras katrs nobriedis cilvēks piedzīvo vairākas reizes savas dzīves laikā.

Junga interpretācija ir akadēmiski pretrunīga . Daži vēsturnieki apgalvo, ka Jungs projicēja savu psiholoģiju uz vēsturiskajiem alķīmiķiem un ka īstie alķīmiķi patiesībā meklēja fizisku transmutāciju . Šī ir pamatota kritika , un patiesība, iespējams, ir kaut kur pa vidu : alķīmija jau no paša sākuma bija duāla , un dažādi alķīmiķi uzsvēra dažādas puses. Dziļā garīgā dimensija jau bija klātesoša Zosima un Džabira tekstos, un Jungs to vienkārši atkal izcēla virspusē 20. gadsimta psiholoģijas valodā.

---

Alķīmija mūsdienu estētikā un kultūrā

Alķīmija nav mirusi kultūras parādība . Tā ir dzīva simboliska valoda , kuras pēdas var atrast visur mūsdienu Rietumu kultūrā.

Sers Izaks Ņūtons savas dzīves laikā rakstīja vairāk par alķīmiju nekā par fiziku un matemātiku kopā . Viņa alķīmiskie manuskripti ir tūkstošiem lappušu biezi un akadēmiskā pasaule tos ilgi ignorēja kā Ņūtona " neprātu ". Mūsdienu zinātnieki, īpaši Viljams Ņūmens (Indiānas Universitāte), ir sistemātiski publicējuši šos materiālus un pierādījuši, ka Ņūtons bija nopietns alķīmiķis , kura darbam bija ietekme arī uz viņa fizikas zinātni.

Dž. K. Roulinga uzcēla Filozofu akmeni Harija Potera pasaules centrā. Viņas grāmatās ir attēlots Nikolā Flamels (reāls 14. gadsimta franču alķīmiķis), viņas magnum opus — Filozofu akmens — un daudzi citi alķīmiskie elementi. Roulingas ietekme ir ievērojama: ar viņas starpniecību miljoniem jauniešu visā pasaulē ir iepazinušies ar alķīmijas simboliku, bieži vien neapzinoties, ka tā ir 750 gadus sena tradīcija.

Salvadors Dalī savās gleznās sistemātiski izmantoja alķīmiskos simbolus. Viņa darbos "Kristus no Svētā Jāņa no Krusta" (1951), "Sfēru Galateja" (1952) un citos ir ietvertas alķīmiskās struktūras, kuras Dalī bija dziļi pētījis.

Paulo Koelju " Alķīmija" ( 1988), iespējams, ir visvairāk tulkotā grāmata par alķīmiju vēsturē (vairāk nekā 80 valodās, pārdoti vairāk nekā 65 miljoni eksemplāru). Koelju popularizēja alķīmiju kā metaforu sava likteņa meklējumiem , un, lai gan grāmatas akadēmiskā precizitāte ir apstrīdama, tās ietekme uz Rietumu kultūru ir dziļa.

Mūsdienu alternatīvā kultūra un gotiskā estētika ir bagāta ar alķīmisko simboliku. Uroboros , alķīmiskie simboli, vecās laboratorijas, vecās aptieku pudeles – tas viss ir gotikas un alternatīvās kultūras vizuālās valodas centrālais elements . Tā nav nejaušība: alķīmiskās estētikas saikne ar nāvi un transformāciju (īpaši nigredo fāze) uzrunā cilvēkus, kuri gotikas estētikā atrod jēgu.

---

Kopsavilkums

Alķīmija ir bagātākā vizuālā un simboliskā Rietumu ezotērikas tradīcija . Tās saknes meklējamas hellēnisma Aleksandrijā , tā saglabājās cauri arābu zelta laikmetam un Eiropas viduslaikiem , uzplauka renesansē ar Paracelzu un atrada jaunu dzīvību Karla Junga psiholoģijā 20. gadsimtā.

Trīs Magnum Opus fāzes (nigredo, albedo, rubedo) sniedz mums universālu cilvēka attīstības valodu : vispirms nojauc veco, tad attīri un tad saliec veselu. Solve et coagula ir ritms, ko katrs nobriedis cilvēks savas dzīves laikā piedzīvo vairākas reizes. Filozofu akmens nekad nav bijis tikai fiziskas matērijas jautājums: tas ir cilvēka iekšējās pilnības simbols.

Visi šie elementi ir dzīvi mūsu mūsdienu kultūrā . Katru reizi, kad kāds runā par ēnu darbu , personības transformāciju , vecā "es" nāvi un jaunā "es" dzimšanu , viņš runā alķīmijas valodā. Katrs gotiskās estētikas elements, kas ietver čūsku, galvaskausu, alķīmiskos simbolus, ir gadsimtiem senas tradīcijas turpinājums.

Rongabutiikki kolekcija turpina šo alķīmisko mantojumu. Simboli, kas seno alķīmiķu laboratorijās savulaik nesa Magnum opus nozīmi , mūsdienās mūsdienu estētikas kontekstā nes tādu pašu spēku. Apskatiet mūsu rotaslietu kolekciju ar alķīmisko simboliku zemāk.

---

Zemsvītras piezīmes

¹² Hanegrāfs, Rietumu ezotērika: ceļvedis apjukušajiem , 25.–27. lpp.

¹³ Ņūmens, Atomi un alķīmija: ķīmija un zinātniskās revolūcijas eksperimentālā izcelsme (Čikāgas Universitātes izdevniecība, 2006).

¹⁴ “Albedo (alķīmija)”, Wikipedia (atjaunināts 2026. gada martā); arī Jungs, Psiholoģija un alķīmija , III nodaļa.

¹⁵ Jungs, Psiholoģija un alķīmija (1944) un Mysterium Coniunctionis (1955–1956).

¹⁶ Jungs, Psiholoģija un alķīmija , ievads; arī fon Francs, Alķīmija: Ievads simbolismā un psiholoģijā (Inner City Books, 1980).

---

Avoti

Hanegraaff, Wouter J. Rietumu ezotērika: ceļvedis apjukušajiem . Londona: Bloomsbury, 2013.

Jungs, Karls Gustavs. Mysterium Coniunctionis: Psihisko pretstatu atdalīšanas un sintēzes izpēte alķīmijā . Londona: Routledge, 1955.–1956. g.

Jungs, Karls Gustavs. Psiholoģija un alķīmija . Londona: Routledge, 1944.

Ņūmens, Viljams R. Atomi un alķīmija: ķīmija un zinātniskās revolūcijas eksperimentālā izcelsme . Čikāga: Čikāgas Universitātes izdevniecība, 2006.

Prinsipi, Lorenss M. Alķīmijas noslēpumi . Čikāga: Čikāgas Universitātes izdevniecība, 2013.

fon France, Marija Luīze. Alķīmija: Ievads simbolismā un psiholoģijā . Toronto: Inner City Books, 1980. Tiešsaistes avoti: Stenfordas filozofijas enciklopēdija , ieraksts “Alķīmija”; Ādama Maklīna rediģētā Alķīmijas tīmekļa vietne , kvalitatīvs resurss par alķīmijas vēsturi.